Parakstīties uz jaunumiem

Ievadi savu e-pasta adresi, lai parakstītos uz jaunumiem

Parakstīties

Galvenais ir ļoti mīlēt bērnus un dejas

Teksta izmērs: A A A

 
Sākums Kultūra Jaunumi Galvenais ir ļoti mīlēt bērnus un dejas

2011. gada 17. februāris

Ir cilvēki, pēc kuru satikšanas vēl ilgi ir jūtama pēcgarša, ir radušās domas, ko analizēt, jauni mērķi sev un mazliet sajūta, ka esi pacēlies spārnos. Tā es jutos pēc sarunas ar Olgu Freibergu – tautas deju ansambļa „Dzintariņš” māksliniecisko vadītāju, deju meistari, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāju. O. Freiberga ir dejojusi jau no 3 gadu vecuma, jo viņas mamma Zinaīda Zeltmane ir bijusi „Dzintariņa” dibinātāja un ilggadēja vadītāja. Vēlāk gan Olga ir izmācījusies ģeogrāfiju un 20 gadus nostrādājusi skolā par ģeogrāfijas skolotāju, bet neviens jau nevar izbēgt no savas sūtības, no savas dzīves. Olgai tās ir dejas.

Kā šajos laikos klājas „Dzintariņam”? Vai dejotgribētāju pietiek?

Paldies Dievam, dejotāju pietiek. Protams, vairs nav kā senāk, kad uz vienu vietu kolektīvā pretendēja pat līdz 60 gribētāju. Šis ir laiks, kad cilvēki fano par to, ko rāda televīzijā. Lai arī cik labi dzied operas mākslinieki, cilvēki vairāk aizraujas ar grupām, kuras dzied televīzijā. Cik bieži televīzijā rāda dejotājus? Tā nopietni tikai vienu reizi piecos gados, kad notiek dziesmu un deju svētki. Bet kopumā es nesūdzos, pie mums joprojām nāk daudz bērnu un ir jārīko uzņemšanas konkursi.

Kas jums pašai liekas lielākās „Dzintariņa” vērtības, kāpēc kolektīvs joprojām ir populārs un labi novērtēts?

Es esmu lepna, ka Latvijā vispār vēl dejo tautas dejas. Pie tam es zinu datus un Latvijā dejotāju ir pat vairāk nekā dziedātāju – latvieši ir dziedātāju un dejotāju tauta, mēs lepojamies, ka mums ir attīstīta tautas māksla. Skaidrs, ka izvēli sākumā izdara vecāki, pie mums nāk bērni no divu trīs gadu vecuma, un tā sākotnēji ir viņu vecāku izvēle. Mēs mācām disciplīnu gan bērniem, gan vecākiem, tas ir liels darbs. Mēģinājumi notiek trīs vai vairākas dienas nedēļā, un tos ir jāapmeklē obligāti. Vēl kas – lepojos, ka bērni ar mani dalās, kopīgi braucot uz koncertiem, veidojas uzticība. Un esmu sapratusi, ka skolās šobrīd notiek ļoti izteikta slāņošanās – ir turīgo un mazturīgo vecāku bērni. Tagad nevienam nav būtiski, kurš ir gudrākais un centīgākais bērns, svarīgāk ir, kurš ir labāk apģērbies. Tas daudziem bērniem sāp. Tāpēc stingri esmu noteikusi, ka pie manis visi bērni nāk formās – visās vecuma grupās, visos mēģinājumos. Man ir vienalga, vai bērna tēvs ir ministrs, profesors vai apkopējs, es vērtēju, cik bērns ir cītīgs un kārtīgs. Citi skolas formas sauc par stagnāciju, bet es uzskatu, ka tas ir labs veids, kā nelikt bērniem pārdzīvot dēļ atšķirīgām finansēm un kleitām. Nākamais mūsu pluss – veidojam atbildības sajūtu. Ja uz kori, kurā ir 60–70 dziedātāju, kādi neierodas, neviens to īsti nepamanīs, bet, ja deju kolektīvā, kurā visas dejas ir pa pāriem, viens nav ieradies, koncerts izjūk. Tā ir katra bērna atbildības sajūta jau no agrīna vecuma, viņš nedrīkst kavēt, pievilt.

Mūsu kolektīvu bērni jau no bērnības iemācās mīlēt latviešu tautastērpu, viņi zina novadu tēpus, prot tos valkāt, mīl tautas mākslu, – tas mūsdienās ir liels pluss. Es cienu visus deju kolektīvu vadītājus, īpaši tos, kuri laukos strādā par kapeikām šīs mākslas vārdā, rūpējoties, lai tā nepazūd. Jo tādā līmenī kā Latvijā dziesmu un deju svētki vairs nenotiek nekur citur pasaulē. Tā ir mūsu vērtība. Paldies visiem, kas tajā iegulda darbu! Lai Dievs dod, ka arī pie varas esošie to saprastu!

Kāpēc vispār bērniem vajadzētu dejot?

Lielai daļai mūsdienu bērnu ir liekā svara problēmas, viņi stundām sēž pie datora, maz kustas. Dejā ir kustība, un tā ir veselība. Otrs iemesls – dejošana disciplinē: tie ir regulāri mēģinājumi, koncerti. Tā ir iespēja tikties gan vecākiem, gan bērniem. Man pašai personīgi nav ļoti liela ģimene, bet ir ļoti daudz audzēkņu un viņu vecāku, ar kuriem es jūtos bagāta. Es neesmu finansiāli bagāta – man nav ne mājas, ne mašīnas, bet mana bagātība ir visi šie cilvēki. Man ir vairāk nekā 60 gadi, esmu pensionāre, bet sirdī jūtos jauna, tas ir, pateicoties dejai, šim darbam un atdevei, ko jūtu. Latvija ir ekonomiski viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm, taču mākslā un kultūrā mēs esam pirmrindniekos. Piedalāmies dažādos pasaules līmeņa konkursos un festivālos, izcīnām tur pirmās vietas. Pēc tādiem pasākumiem daudzi uzzina, kas ir Latvija, kur tā atrodas un ka te dzīvo cilvēki, kuri mīl savu zemi un valsti.

Lasīju, ka „Dzintariņš” ir pasaules labāko kolektīvu pirmajā pieciniekā.

Oficiālajos datos parasti saka, ka esam labāko desmitniekā. Tas nav mūsu pašu izdomājums. Līdz šim gan visur, kur piedalāmies, mums ir pirmās vietas. Ja kopumā Eiropā uz mūsu valsti skatās kā no augšas, deju konkursos uz mums skatās no lejas uz augšu, jo esam favorīti. Gribētos, lai arī plašāka sabiedrība vairāk fanotu par deju, līdzīgi kā tas notiek ar līdzi jušanu sportā. Mūsu mazajā valstī ir ļoti daudz spējīgu cilvēku. Mūsu panākumu viens no iemesliem ir arī šī disciplīna. Ja koncertā 17 gadus vecs puisis pieskata piecgadīgu meiteni, palīdz apģērbties (uz koncertiem braucam bez vecākiem), tas ir visai dzīvei. Šie puiši nekad nebūs rupji pret meitenēm, palaidīs pa priekšu, pasniegs roku. Mūsdienu sabiedrībā šī cieņa pret sievieti ir pazudusi, bet mūsu audzēkņiem tā ir, viņi to mācīs arī saviem bērniem. Daudzas ģimenes pie mums nāk jau trešajā un pat ceturtajā paaudzē – tas nozīmē, ka kaut kas sirdī paliek. Pēdējā laikā Latvijā ir tiešām daudz labu kolektīvu. Pēdējos dziesmu un deju svētkos biju arī žūrijā, tāpēc izbraukāju visu Latviju un redzēju visus kolektīvus. Tas ir augsts līmenis, par kuru es nevaru nejūsmot.

Vai šis līmenis ir augsts arī no Rīgas tālākos reģionos?

Noteikti! Piemēram, Krāslavas Varavīksnes vidusskolā ir astoņi lieliski deju kolektīvi, viņi visi saņem labas vietas dziesmu un deju svētkos. Ventspilī gan ir tikai divi vai trīs kolektīvi. Viss ir atkarīgs no attieksmes. Es nemaz nevaru nosaukt visus pagastus, kuros ir labi kolektīvi, jo tādu patiešām ir daudz. Mani aizkustina, ka dejo arī palīgskolās, bērnunamos un internātskolās. Latviešu tautas dejas prot arī krievu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu un igauņu skolās Latvijā. Žēl tikai, ka finanšu dēļ ne visus, kuri to ir pelnījuši, iespējams iesaistīt dziesmu un deju svētkos. Vienīgais, kur mūs nenovērtē, ir finansiālais – naudas ziņā atlīdzības ir minimālas, daudzi skolotāji saņem minimālo algu, bet es par to pat negribu runāt.

Vai, piemēram, jūsu kolektīvā nav arī vecāku finansiālais atbalsts?

Mums ir vecāku fonda nauda, kas nepieciešama tērpiem un citiem ikdienas tēriņiem. Skaitās neētiski, ka bērnu kolektīvs var piedalīties koncertos, lai pelnītu naudu. Mazajā ģildē arī mums vairs nav savas skatuves, bet, lai tiktu uzstāties citur Rīgā, ir jāmaksā pat vairāki tūkstoši latu. To mums nav. Bet es tiešām negribu par to runāt. Labāk runāsim par deju!

 

Linda Tunte

 

Pilnu intervijas versiju lasiet laikraksta „Izglītība un Kultūra” 17.februāra numurā.

 

 
 
 
Pēdējo reizi atjaunota 21.septembrī, 2018, 09:35
Adrese: Krišjāņa Valdemāra iela 5, Rīga, LV-1010, Latvija
Tālrunis: 67026816, E-pasts: iksd@riga.lv
old.iksd.riga.lv

Šīs tīmekļa vietnes pārzinis ir Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, elektroniskā pasta adrese: iksd@riga.lv.

Informējam, ka šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Uzkrātās sīkdatnes var būt pieejamas arī mūsu pārbaudītiem un uzticamiem sadarbības partneriem (trešajām pusēm). Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes, taču Jums jāņem vērā, ka, ja atspējosiet noteikti nepieciešamās sīkdatnes, tīmekļa vietne nevarēs darboties pilnvērtīgi. Papildus informācija šeit