Parakstīties uz jaunumiem

Ievadi savu e-pasta adresi, lai parakstītos uz jaunumiem

Parakstīties

Jāņa Stradiņa ievadruna Ojāram Vācietim veltītā zinātniskā konferencē

Teksta izmērs: A A A

 
Sākums Kultūra Jaunumi Jāņa Stradiņa ievadruna Ojāram Vā...

2012. gada 14. novembris

2. starptautiskā Ojāram Vācietim veltītā zinātniskā konferencē „Ojārs Vācietis un viņa laiks latviešu rakstniecībā”, kas 12. novembrī notika Rīgas domes sēžu zālē, profesors Jānis Stradiņš, LZA Senāta un Nacionālās identitātes programmas padomes priekšsēdētājs teica ievadrunu. Pēc lasītāju lūguma profesors ir akceptējis šīs runas publicēšanu. 

Iedrīkstos šodien uzrunāt Ojāram Vācietim veltītās konferences dalībniekus viņa paaudzes vārdā. Pārskatot daudzās Ojāra un Ludmilas man dāvātās grāmatas, “Nolemtība” eksemplārā atradu savu senu, 30 gadus vecu apsveikuma uzmetumu Ojāram viņa 50.-tajā dzimšanas dienā, kas sacerēts 1983. gadā, padrūmajā Andropova laikā. Atļaušos to šodien daļēji nocitēt:

“Ojārs Vācietis ir uzņēmies lielu, pat traģisku sūtību – būt par mūsu sirdsapziņu. Visos laikos viņš bijis nesaudzīgs pret sevi un citiem. Savam talantam viņš nav ļāvis iestigt konjunktūrā un kompromisos, bet ar katru nākamo darbu audzis. „Einšteiniāna”, „Potjomkina sādža”, „Kārais lauks”, „Klavierkoncerts”, dzejoļi par lielo un mazo dzimteni, par sarkano, par svēto krāsu – ir laikmeta zīmes un liecības, kas dzīvos ilgu mūžu, arī tad, kad mūsu vairs nebūs.”

Nupat izlasīju krājumu “Ar pūces spalvu”. Ne tikai tādēļ, ka grāmatā, kas sarakstīta ceturtdaļas gadsimta laikā, autoram nav bijis jāpārskata vecie vērtējumi, jāpiegludina un jāpārveido. Ne tādēļ, ka viņš būtu bijis pravietis, bet tādēļ, ka savā daiļradē viņš bijis maksimālists, godīgs pret sevi un citiem.

Kādreiz no Sarkanā torņa, Kobrona skansts un Māras dzirnām visagrāk bija sajaušamas briesmas, kas apdraud Rīgu. Arī tagad Torņakalnā dzīvo cilvēks, kas viens no pirmajiem saklausa trauksmi, arī to, ko līdzi nes progress. 

„Nenovēlēsim Ojāram ar gadiem pietuvoties Anatola Fransa gudrajai skepsei un arī ne Bulgakova Meistara tālajam lidojumam – mūsu kultūra vēl ir jauna. Novēlēsim viņam saglabāt optimismu, redzīgu, godīgu, ticību jaunības ideāliem, cerību uz humānismu un saprātu. Mums vēl ir jātic, ka daudz ko iespējams pārvarēt un vērst uz labu arī šajā pasaulē.” Tā tika sacīts pirms 30 gadiem, bet man šķiet, ka sacītie vārdi ir aktuāli arī šodien. Apsveikums tika iespiests tā laika presē, tas bija laiks, kad cietumā atradās Gunārs Astra, Dainis Rožkalns, Lidija Doroņina-Lasmane un citi.   

Vakar Okupācijas muzeja jauno telpu atklāšanā man bija garāka saruna ar brīvības cīnītāju – disidentu Rožkalnu, runājām par “trešo atmodu”, Gunāru Astru, Anatoliju Gorbunovu, “Literatūru un Mākslu”. Nācijas sirdsapziņa toreiz bijis Gunārs Astra, tam arī var piekrist, bet par Latvijas vērtībām un attīstības scenāriju pēc neatkarības atjaunošanas pie gluži vienota viedokļa nenonācām. 

Mēnesi pēc savas 50 gadu jubilejas, kad uz Dailes teātra skatuves Ojārs Vācietis zvērēja atdot Latvijai savu parādu (patiesu vai iedomātu?), dzīvs vai miris, mēnesi pēc jubilejas glabājām Ojāru Carnikavā. Līdz Atmodai viņš nenodzīvoja, taču viņa pēcnāves grāmatas “Nolemtība” un “Ex libris”, ko izdeva ar Ludmilas gādību, briedināja procesus. Protams, arī Vācietis bija to dienu sirdsapziņa.

Bet ko domātu Ojārs par mūsu laiku, kad jau 20 gadus dzīvojam neatkarībā? Protams, mums ir brīvība (ar lielo un mazo burtu), ir Latvija, ir savi sasniegumi, ir lieliski cilvēki, jauni un veci. Tās ir vērtības, tas ir uzvaru stāsts, par to priecājamies. Atzīsim, ka priekšplānā izvirzās darbīgo Latvija, veiksmīgo Latvija, bagāto Latvija, kurai tāds Ojārs Vācietis īsti nav vajadzīgs. Tāpat kā nevajadzīgas izrādījās literātu tribīnes – “Literatūra un Māksla” un “Karogs”. 

Toties ir saceltas jaunas Potjomkina sādžas, izveidojusies patērētāju sabiedrība ar Ojāram svešiem ideāliem, aug plaisa starp bagātajiem un nabagajiem. Atkal runājam par “lielo” un par “mazo” dzimteni. Nav labu sociālo risinājumu, sabiedrībā nav īsta taisnīguma, solidaritātes. Maksimālists Ojārs justos neomulīgi.

Viņš bija ne tikai nacionāli, bet arī sociāli orientēts cilvēks, ideālists, trauksminieks. Tagad mēs uzsveram, ka Ojārs ir bijis sarkanbaltsarkans, arī Rainis tāds esot bijis. Jā, Ojārs Vācietis, arī Rainis tādi patiešām bija, - to īpaši izcelsim šajā patriotiskajā nedēļā, pēc Lāčplēša dienas un pirms 18. novembra.

Taču mēs vēlamies aizmirst, ka Ojārs Vācietis, Rainis un Čaks vienlaikus bija arī  sarkani dzejnieki, šī vārda īstenajā, ne  asinīm notraipītajā nozīmē, bez sirpja un āmura, kas no darba simbola bija kļuvuši par varmācības simbolu. 20. gadsimta sākumā Latvija bija revolucionāri nokaitēta, arī Eiropas intelektuāļos dominēja “kreisās vērtības”, no kurām mūsdienu Latvijā esam sākuši kaunēties. Priekšstats par Ojāru nevar būt pilnīgs, ja ignorējam viņa agrīnos, jaunības darbus, arī stāstu “Tās dienas acīm” (1959), ko prorektors I. Muižnieks šorīt pareizi nosauca par Ojāra diplomdarbu LVU absolvēšanai. Mēs iesākam Vācieti ar “Einšteiniānu” (1965), taču neaizmirsīsim, ka Ojārs Vācietis iestājās komunistiskajā partijā 1966. gadā, tātad nevis Berklava un Viļa Lāča, bet Pelšes laikā. Prāgas pavasara sagrāve, staļinisma jaunas vēsmas varēja būt tās, kas Ojāru pilnīgi izārstēja no jaunekļa naivām ilūzijām. 

Bet sociālais moments mūsdienu Latvijā ir īpaši svarīgs. Sabiedrības kopības apzināšanās, aktivizēšanās ir būtiska. Es neesmu kreisu uzskatu cilvēks, pārāk ilgi esmu mācījies dialektisko domāšanu. Neuzskatu, ka plaši publiski protesti, grautiņi un muižu dedzināšanas šodien dotu Latvijai kaut ko labu. Taču noskaņu maiņa “augstākajā sabiedrībā”, sociālās nevienlīdzības apzināšana ir jāveicina, par netaisnībām ir jārunā pietiekami skaļi. Esam visi kļuvuši pagļēvi, kāds nebija Ojārs.

Tāda varētu būt arī Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas mācība mūsdienām. Bez šaubām abi viņi bija Latvijas patrioti, īsti, patiesi, neuzspēlēti patrioti, taču ne nacionālisti. Ar to Ojārs Vācietis atšķīrās no Andreja Eglīša, varbūt arī viena otra cita tagad vēl iecienīta dzejnieka. Viņa patriotisms bija mazliet savādāks.

Mūsu konference notiek Nacionālās identitātes valsts pētījumu programmas ietvaros. nacionālā identitāte ir būtiska, esenciāla mūsu tautas pastāvēšanai, tas varbūt īpaši jāakcentē starp 11. un 18. novembri, kurā iekrīt arī 13. novembris, Ojāra dzimšanas diena (un viņa vārda diena arī). Mēs augstu vērtējam Azarovas lepno, izmisīgo cīņu par latviešu valodas tiesībām, ko viņa mūža nogalē izkliedza no sava Daugavgrīvas nama augstumiem. Taču pāri nacionālajai identitātei stāv tomēr cilvēciskā, vispārcilvēciskā identitāte. Domāju, ka Ludmila un Ojārs būtu aicinājuši mūs neaizmirst arī šo vērtību.

Rit diskusija, vai 2015. gadā UNESCO pieminamo cilvēku skaitā izvirzīt Raini, vai Raini kopā ar Aspaziju, vai nevirzīt nevienu no Latvijas. Gribu aicināt neaizmirst, ka arī 2033. gadam mums ir savs kandidāts no Latvijas – Ojārs Vācietis. Daudzu no mums vairs nebūs, droši vien, bet Ojārs Vācietis paliks kā liecība, ka arī neliela tauta spēj dot pasaulei dižus garus pat, ja tie ir dzīvojuši nepareizā laikmetā.

 

 
 

Komentāru pievienošana

Vārds

E-pasts

Komentārs

Ievadiet attēlā redzamo kombināciju

 
Pēdējo reizi atjaunota 21.septembrī, 2018, 09:35
Adrese: Krišjāņa Valdemāra iela 5, Rīga, LV-1010, Latvija
Tālrunis: 67026816, E-pasts: iksd@riga.lv
old.iksd.riga.lv

Šīs tīmekļa vietnes pārzinis ir Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, elektroniskā pasta adrese: iksd@riga.lv.

Informējam, ka šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Uzkrātās sīkdatnes var būt pieejamas arī mūsu pārbaudītiem un uzticamiem sadarbības partneriem (trešajām pusēm). Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes, taču Jums jāņem vērā, ka, ja atspējosiet noteikti nepieciešamās sīkdatnes, tīmekļa vietne nevarēs darboties pilnvērtīgi. Papildus informācija šeit