Parakstīties uz jaunumiem

Ievadi savu e-pasta adresi, lai parakstītos uz jaunumiem

Parakstīties

Par smagajām tēmām jārunā tieši un bez moralizēšanas(1)

Teksta izmērs: A A A

 
Sākums Izglītība Pedagogiem Par smagajām tēmām jārunā tieši u...

2017. gada 14. marts

Rīgas skolu izglītības psihologi un sociālie pedagogi 2. martā bija pulcējušies uz gas domes izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības atbalsta nodaļas organizēto semināru, lai runātu par bērnu drošību sociālajos tīklos. Pirms vairākiem gadiem aktualitāte bija atkarība no alkohola, smēķēšanas, spaisa, bet patlaban daudzus nomāc procesu atkarības internetā, tādēļ bērnu drošībai internetā īpaša uzmanība ir jāpievērš gan vecākiem, gan skolotājiem.

rni neatdala virtuālo identitāti no reālās

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Dace Āķe runa par bērnu un jauniešu uzticības tālruņa 116111 identificēšanas problēmām interneta drošības jautājumā.

Kopš 2006. gada 1. februāra konsultanti sniedz psiholoģisko palīdzību un atbalstu krīzes situācijās. Sākotnēji tika saņemti 1 654 319 zvani un 173 551 reizes sniegta konsultācija, bet pērn – 40 000 zvanu un 18 000 konsultāciju. Visbiežāk zvanītāji ir 12–15 gadus veci pusaudži (divas trešdaļas zēnu, viena trešdaļa meiteņu); viena piektdaļa – pieaugušie, kuri atzinās neprasmē tikt galā ar pusaudzi, piemēram, kāda māte esot zvanījusi, jo nesapratusi, kādēļ meita nevēlas pamest istabu, tikai „sēž datorā”, nerunā, nevēlas ēst, viņai nekas nepatīk.

Tie ir ļoti nopietni simptomi. Ja pusaudzis nevēlas celties no gultas, tā nav slinkošana, kā dažkārt uzskata vecāki. Ar pieminēto meitenes mammu sazinājāmies apmēram septiņas reizes, līdz saņēmām iepriecinošu zvanu, ka jauniete piekrīt runāt ar uzticības tālruņa konsultantu. Protams, problēmu neatrisināsim vienā stundā vai dienā, tas ir sarežģīts un grūts darbs. Svarīgākais ir panākt uzticēšanos – lai notic labajai gribai palīdzēt,” stāsta D. Āķe un piebilst, ka vecākiem bieži pietrūkst zināšanu pat ļoti elementāros jautājumos.

atzīst speciāliste, visus 11 gadus galvenās ir attiecību problēmas, primāri – attiecības ģimenē. „Bieži vecāki neizprot, ka pat viens pateiktais vārds pusaudzim var būt ļoti nozīmīgs,” uzsver D. Āķe un atstāsta gadījumu: māte esot sūdzējusies, ka dēls ilgstoši nenāk mājās, neatbild uz tālruņa zvaniem; mēģinot uzzināt cēloni, esot noskaidrojies, ka dēls nav pārnācis noteiktajā laikā plkst. 22.00, bet nedaudz vēlāk – un tēvs uzkliedzis, lai citreiz mājās nenākot vispār. Vecāki pat neapjauš, ka ir notikusi emocionālā vardarbība, jo vienkāršāk pazīst fizisku vardarbību.

Par mobinga gadījumiem ir saņemts ap 300 zvanu.

Vairs tabu tēma zvanītāju vidū nav seksuālā vardarbība, par to runā.

Meiteņu vidū svarīgi ir jautājumi par pašapziņu, savas vērtības apzināšanās. Izplatīta ir emocionālā šantāža, kad draugs sola pamest, ja ar viņu nepārgulēs, u. tml. Par zemu pašapziņu liecina vēlme ļoti pucēties, tādējādi sevi apliecinot.

Interneta vidē ir ļoti daudz izaicinājumu, bet ne visi vecāki ir apguvuši, kā izmantot sociālos tīklus, tādēļ nezina, ko viņu bērni dara, kā aizpilda savu laiku. D. Āķe norāda, ka bērni neatdala virtuālo identitāti no reālās, bet dzīvo abās vidēs.

Sadarbībā ar Latvijas Interneta asociāciju un Latvijas Pašvaldību mācību centru tiek rīkotas konferences par drošību internetā, piemēram, pirmskolu skolotājiem un vecākiem „Viens bērns divās pasaulēs”; Latvijas Drošāka interneta centra mājaslapā klases audzinātāji un citi interesenti var atrast daudzveidīgus materiālus, kā par šīm problēmām runāt ar dažāda vecuma bērniem. Bērni digitālajā vidē saskaras ar emocionālu pazemošanu un nevēlamu komunikāciju, jo ir sasniedzami vienmēr, piemēram, skolas „WhatsApp” grupā. Pašsaprotami ir kļuvis runāt par kailumu, notiek seksuāla rakstura ziņu apmaiņa un piedāvājumi.

Dati liecina, ka 99 % bērnu un jauniešu Latvijā lieto personisko mobilo tālruni, 23 % katru dienu izmanto internetu tālrunī, 37 % vecāki nav noteikuši nekādu veidu ierobežojumus interneta izmantošanai, 30 % var piekļūt internetam jebkurā laikā, 44 % lieto sociālos tīklus, 37 % apmeklē arī citas tīmekļa vietnes, 72 % izmanto savus mobilos tālruņus arī kā foto un video kameras.

„Bērni un jaunieši nespēj sadalīt uzmanību, bet viņiem piemīt spēja aizrauties. Bieži zvana garlaikoti bērni, kuri nezina, ko darīt, jo paši vai mamma „sēž datorā”. Saskarsmes grūtības pieaug ļoti strauji, jo pārsvarā visi tikai sarakstās ar īsziņām vai e-pastā. Arvien biežāk bērniem ir zems pašvērtējums, pieaug domas par pašnāvību,” secina speciāliste.

Aptaujās, atbildot uz jautājumu, kur meklē palīdzību, bērni atklāj, ka visvairāk uzticas draugiem, arī vecākiem, brāļiem un māsām, pēdējā laikā uzticas arī sociālajiem pedagogiem. D. Āķe iesaka izmantot tādus resursus kā www.bti.gov.lv un www.drossinternets.lv, un mērķis ir iemācīt būt kritiskiem pret internetā atrodamo informāciju, strādāt ar vecākiem, lai mainītos arī viņu paradumi, jo tikai tad ir iespējamas izmaiņas viņu bērnos.

Rīgas domes IKSD izglītības pārvaldes izglītības atbalsta nodaļas galvenā speciāliste Iveta Grāvīte atgādina, ka pat četrpadsmitgadīgi bērni naivi tic atsūtītajām ziņām, ka visbiežāk tieši pusaudži draud viens otram u. tml.

„Ir tāda kategorija kā teicamnieki, kuru vecāki ir pieraduši, ka viņu atvases vienmēr saņem 10 ballu, piedalās olimpiādēs, tādēļ arī ir pārliecināti, ka vienmēr un visu bērni spēj paši. Bieži šo bērnu vecāki aizsargā sevi, izliekoties, ka nekas slikts nenotiek, attālina iespējamo problēmu, jo bērns taču ir gudrs un spējīgs,” stāsta I. Grāvīte, piebilstot, ka bērnam vissvarīgākā ir atbalstoša vide, kura būtu jānodrošina tieši ģimenei.

 

runāt par smagajām tēmām

Krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” direktore psiholoģe Zane Avotiņa dalās pieredzē, kā runāt par smagajām tēmām. Grūtie sarunu temati, kas izraisa bailes un kaunu, ir izvarošana, seksuāla vardarbība, incests; aborts; visu veidu vardarbība; nāve vai tās tuvošanās; šķiršanās; pašnāvība.

„Pašnāvības tēma ir tik liela un neparasta kā zilonis istabā,” salīdzina speciāliste. Cilvēkiem ir svarīgi saprast – kāpēc un ar ko par pašnāvību var runāt. Viņasprāt, pastāv mīts – ja par pašnāvību runās, tā tiks veicināta, līdzīgi kā ar uzskatiem par seksu – ja bērni par to nezinās, viņi ar to nenodarbosies. „Izglītošana un informēšana pasargās bērnus no tā, no kā baidās pat pieaugušie,” uzsver Z. Avotiņa. Viņa atgādina pašnāvības vispārējās iezīmes: mērķis ir kaut kam rast risinājumu, uzdevums – pārtraukt apziņu; stimuls – neizturamas garīgās ciešanas, neapmierinātas psiholoģiskās vajadzības; bezpalīdzība – bezcerība; sašaurināta apziņa; bēgšana. Riska faktori ir konfliktējoša disfunkcionāla ģimene, sociālo kontaktu trūkums, trauksmaini, emocionāli negatīvi pārdzīvojumi, personības īpatnības, psihiska saslimšana, alkohola lietošana, iepriekš veikti pašnāvības mēģinājumi.

„Riski piemīt emocionāli jūtīgākiem cilvēkiem. Ar viņiem ir arī vieglāk manipulēt, bet ietekmēt otru cilvēku ir ļoti viegli,” norāda psiholoģe, atgādinot, ka arī pieaugušie bieži notic teiktajam: ja neizdarīsi to vai to, tad būsi nelaimīgs, nabadzīgs utt. „Pusaudžu vecumā ir svarīgi, ko saka vienaudži, un emocionāli jūtīgākos ir viegli izaicināt.”

Līdz domai izdarīt pašnāvību var nonākt, ja cilvēks pieņem, ka ir kā apgrūtinājums vai nasta citiem, vai arī viņam nav piederības izjūtas; nereti to uztver kā varoņdarbu. Brīdinājuma zīmes ir īpaša rīcība un uzvedība, piemēram, atdod draugiem savas mīļākās lietas – apģērbu, citus priekšmetus utt.; uzvedība var būt pašdestruktīva, var notikt izolēšanās, norobežošanās, izmaiņas ēšanā un gulēšanā; var iestāties arī pēkšņs miers, notikt izmaiņas ārējā izskatā, piemēram, nevīžīgu apģērbu nomaina pret kārtīgu, jo gatavojas no dzīves aiziet; izsaka tādas frāzes kā „bez manis visiem būs labāk…”, „viņš [mirušais draugs] mani aicina pie sevis…”.

Ja kāds izsaka ko līdzīgu, psihologiem un sociālajiem pedagogiem tiek ieteikts jautāt tieši – vai esi nolēmis izdarīt pašnāvību (sevi nogalināt), nevis – vai esi nolēmis kaut ko sev nodarīt? Z. Avotiņa atgādina par trīsdaļīgo jautājumu, kuru izmanto arī krīzes tālruņu konsultanti, piemēram, jautājumu pārfrāzē: „Es dzirdēju jūs sakām, jūs pieminējāt…”; izrāda rūpes: Es esmu par jums norūpējies…”; jautā: „Vai jūs esat nolēmis izdarīt pašnāvību?” – un pārfrāzē atbildi: „Tātad jūs esat (neesat) nolēmis sevi nogalināt?”

Psiholoģe atgādina, ka pašnāvības krīze ir mainīga, bet, ja atbilde ir „jā”, tad ir jārunā par pašnāvības plānu, jāizvērtē riski, jāmēģina vienoties, ka pašnāvība netiks veikta šodien, jāvienojas par plānu, ko darīt, ja uznāk atkārtotas pašnāvības domas.

Galvenais – konsultantam pašam ir jāpaliek mierīgam, jāpanāk vienošanās, ka pašnāvību nedarīs tajā brīdī. Uzklausīšana palīdz samazināt vientulību, izolētību, palīdz saskatīt citus risinājumus. Tikai nemēģiniet pierunāt cilvēku palikt dzīvam, nestrīdieties, netirgojieties, nevainojiet, bet atzīstiet pašnāvību kā iespēju (izvēli), tādēļ uzklausiet un runājiet par to, kas ir noticis. Maziniet saspīlējumu, atspoguļojot, ko jūs dzirdat,” iesaka Z. Avotiņa un piebilst, ka vissliktākā ir moralizēšana, piemēram, „Vai esi padomājis par ģimeni?”, arī mēģinājumi kaunināt, provocēt. Ir jākoncentrējas uz problēmas pārdefinēšanu, jāplāno tūlītēji un ilgtermiņa risinājumi.

Vēl psiholoģe norāda uz pašnāvību nevajadzīgu romantizēšanu, pēc pašnāvības izdarīšanas publiski izstādot mirušā fotogrāfiju, novietojot ziedus, bet bieži aizmirstot par ģimeni un draugiem, kas pēc notikušā ir nopietnā krīzē.

Viena no iespējām ir ieteikt izmantot vietni www.stastiundzivo.lv; informatīvie tālruņi, kur saņemt papildu palīdzību: 67222922 (LMT), 27722292 („Bite”).

Valsts policijas Nepilngadīgo prevencijas nodaļas galvenā inspektore IrinaRūķe ir pārliecināta, ka mainās metodes, bet principi paliek – vienmēr ir kāds (kādi), kas iedarbojas uz bērnu psihi, lai panāktu konkrētu rezultātu. Viņa aicina nebūt vienaldzīgiem, ja ir pamats domāt, ka tiek pārkāptas bērna tiesības. Vispirms ir jārunā ar bērnu, viņa ģimeni, bet ārkārtas gadījumos ir jāraksta iesniegums Valsts policijai vai Latvijas Drošāka interneta centram.

Raksta publikācija no laikraksta “Izglītība un Kultūra”

Autore: Ilze Brinkmane

Foto: Andris Bērziņš

 
 

Komentāru pievienošana

Vārds

E-pasts

Komentārs

Ievadiet attēlā redzamo kombināciju

viedoklis 16/03/2017 12:01
 

Nevaru piekrist apgalvojumam, ka runāšana par tēmām var pasargāt no pašnāvības vai pāragriem, bezatbildīgiem seksuāliem sakariem. Runāšana bez jēgpilna konteksta un apzināta mērķa tikai vairo šīs parādības! Diemžēl runāšana ir aizstājusi izglītošanu un audzināšanu. Var jau kliegt par runas brīvību, bet tā reizēm pielīdzināma vien verbālai caurejai, kas nesniedz neko labu. Runāšana par seksu, neattur no izvarošanas un runāšana par pašnāvību, neattur no pašnāvības, bet tikai rada kārdinājumu to veikt! Jā, vēl var parunāt par to, kā labāk, kā ātrāk, kur iegādāties inventāru, par pašnāvību veidiem un iespējām! Domājiet, ko darāt!

 
Pēdējo reizi atjaunota 21.septembrī, 2018, 09:35
Adrese: Krišjāņa Valdemāra iela 5, Rīga, LV-1010, Latvija
Tālrunis: 67026816, E-pasts: iksd@riga.lv
old.iksd.riga.lv

Šīs tīmekļa vietnes pārzinis ir Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, elektroniskā pasta adrese: iksd@riga.lv.

Informējam, ka šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Uzkrātās sīkdatnes var būt pieejamas arī mūsu pārbaudītiem un uzticamiem sadarbības partneriem (trešajām pusēm). Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes, taču Jums jāņem vērā, ka, ja atspējosiet noteikti nepieciešamās sīkdatnes, tīmekļa vietne nevarēs darboties pilnvērtīgi. Papildus informācija šeit