Parakstīties uz jaunumiem

Ievadi savu e-pasta adresi, lai parakstītos uz jaunumiem

Parakstīties

Kāds dārzs ir bērnudārzs?

Teksta izmērs: A A A

 
Sākums Izglītība Pirmsskolas Kāds dārzs ir bērnudārzs?

2017. gada 27. oktobris

Vardarbības pret bērnu novēršana bija ikgadējās nodibinājuma Centrs Dardedze starptautiskās konferences pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem un bērnu vecākiem "Kāds dārzs ir bērnudārzs?" galvenā tēma.

 

Vardarbību novērst ar atbalstu.

 
Vardarbības pret bērnu novēršana bija ikgadējās nodibinājuma Centrs Dardedze starptautiskās konferences pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekiem un bērnu vecākiem Kāds dārzs ir bērnudārzs? galvenā tēma. Bērnu disciplinēšana un bērnudārza nozīmība disciplinēšanā, kā to darīt labāk, kā sadarboties ar vecākiem, valsts un pašvaldību institūcijām, nevalstiskajām organizācijām. Aptaujas, pētījumi, labās prakses piemēri, metodes – par to varēja uzzināt konferencē.
Vardarbību pret bērnu jāsāk novērst agri, savlaicīgi. Latvija kā valsts tā arī darīja – 1998. gadā pievienojās globālai iniciatīvai, pateica, ka nepiekrīt bērnu fiziskai sodīšanai, un aizliedza to ar likumu.
„Tad kāpēc 2017. gadā 32% aptaujāto vecāku atzīst, ka izmanto fizisku sodu kā audzināšanas līdzekli, bet 47% to atzīst par labu metodi atsevišķos gadījumos? Kāpēc mūsu valstī joprojām ir izglītības iestādes, kur bērnus rauj aiz matiem, bet muti līmē ciet ar līmlenti? Kāpēc pedagogs, kas ieguvis pedagoģisko izglītību, saka: „Mana mamma teica, ka tas ir vienīgais veids, kā tikt galā ar bērnu...” – lai gan ir zināms, ka fiziska sodīšana ir bērnu degradējoša metode, nevis disciplinēšanas veids?” šādus jautājumus konferences atklāšanā uzdeva Centra Dardedze valdes locekle, Preventīvā centra vadītāja Agnese Sladzevska.


Vecāki soda, jo viņiem trūkst atbalsta

Informējot par aptaujas rezultātiem, A. Sladzevska pastāstīja vēl citus biedējošus faktus. Latvijas sabiedrībā ir diezgan izteikta vardarbības tolerance – 39% respondentu savā ikdienā redz bērnu fizisku iespaidošanu, bet vairums respondentu (76%) neiejaucas un necenšas pieaugušo apturēt, jo nezina, kā iejaukties (42%), vai uzskata, ka tā ir privāta ģimenes problēma (34%). Savukārt 54% aptaujāto nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā jau ir aizliegta ar likumu.
Aptauju šā gada augustā veica starptautisks pētījumu uzņēmums Kantar Millward Brown, aptaujājot reprezentatīvu izlasi ar 500 Latvijas iedzīvotājiem. Aptauja un informācija medijiem tapusi projekta No teorijas uz realitāti – attieksmes un prakses maiņa no miesas sodiem uz bērnu aizsardzību īstenošanas gaitā.
„Vai mēs 20 gados esam izdarījuši visu, lai bērnus pasargātu no fiziskiem sodiem?” turpināja jautāt A. Sladzevska, atgādinot četrus galvenos punktus cīņā pret vardarbību, no kuriem mēs ķeksīšus varam ievilkt diviem – jāsāk agri un jāaizliedz ar likumu.
Trešais punkts ir šāds: lai novērstu fizisku vardarbību, jāizskaidro, kāpēc esam to aizlieguši. „Ir notikušas daudzas kampaņas, akcijas, izglītojošas iniciatīvas, uzrunāta sabiedrība, taču acīmredzot nepietiekami,” secināja A. Sladzevska, piebilstot, ka tam jānotiek personīgāk, no sirds noticot un piekrītot, ka pēriens bērnu iebiedē, pazemo, tas sāp gan fiziski, gan emocionāli, var radīt ilglaicīgu negatīvu ietekmi.
„Mums ir jābūt drosmīgiem to izrunāt draugu un ģimenes lokā, pastāstot un pārliecinot, kāpēc tas nav labi, un jābūt gana drosmīgiem, lai atgādinātu to kolēģiem un bērnu vecākiem. Tad arī kampaņām būs nozīme un mums nebūs vajadzīgi vēl 20 gadi,” mudināja Centra Dardedze valdes locekle.
Ceturtkārt, aizliegtā vietā jābūt kam citam. Ko darīt? Ko drīkst? Kur meklēt atbalstu? Kas varētu ieteikt, kā darīt citādāk? A. Sladzevska uzsvēra, ka liela nozīme ir atbalstam, jo liela daļa pieaugušo bērnus fiziski soda tāpēc, ka viņiem trūkst atbalsta: „Ikvienam būtu jābūt šādam atbalstam, iedrošinājumam, lai mēs varētu bērnus atbalstīt, nevis sodīt.”

 

Mainīt pieaugušā fokusu no dominēšanas uz sadarbību

Zanda Rubene, Latvijas Universitātes profesore, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas vadītāja, kas pēta bērnības fenomenu, savā prezentācijā meklēja atbildi uz jautājumu, vai viegli būt bērnam.
Pedagoģijas un sociālo zinātņu jomā ir izveidojies starpdisciplinārs pētnieku loks, kas rosina cilvēkus domāt, kāpēc mūsdienu bērni jāaudzina citādāk. Pedagoģiskie paņēmieni, kas bija iedarbīgi pirms desmit divdesmit gadiem, šobrīd vairs nav efektīvi.
Turklāt tā bija uz pieaugušo centrēta audzināšana.
Taču tagad Rietumu kultūrā vairs nav redzams paklausīgais bērns. Viņa vietā ir prasīgie studenti, skolēni, audzēkņi – cilvēki, kas apzinās savu vērtību. Citu paaudžu cilvēkiem viņus pieņemt ir grūti, viņi nezina, kā tos uzrunāt.
Sabiedrības priekšstati par bērna, bērnības jēdzienu ir ļoti atšķirīgi – 15. gadsimtā bērnība ilga septiņus gadus, bet 21. gadsimtā tās garums ir no 18 līdz 21 gadam. „Patlaban vērojama audzināšanas procesa liberalizācija – mēs brīvāk audzinām savus bērnus. Šie procesi raisa diskusiju: kā man komunicēt ar bērnu? Vai bērnam jāklausa mani tikai tāpēc, ka esmu vecāka? Vairs nav tik vienkārši,” saka Z. Rubene.


Viņa uzskata, ka efektīva bērna audzināšana iespējama tad, ja pieaugušo prasības atbilst bērnu vajadzībām.
Tātad nepieciešams mainīt pieaugušā fokusu no „jābūtības uz bērna ikdienas vajadzību analīzi, ikdienas pieredzes saprašanu”. „Mūsdienām raksturīgais domāšanas un dzīvesveidu plurālisms veicina audzināšanas liberalizācijas tendences, uz bērnu centrētas sabiedrības veidošanos. Šobrīd fokuss ir uz bērnu, skolēnu, studentu centrēta izglītība.
Taču bērni nāk no savas sociālās realitātes. Viņiem varbūt neliekas interesants tas, ko jūs piedāvājat, tas nesaskan ar viņu vajadzībām. Pieaugušo prasības plus bērnu vajadzības – tikai tad audzināšana veiksies labi,” uzsvēra Z. Rubene, mudinot izmantot tādu pedagoģisko paņēmienu kopumu, kas palīdzētu bērniem izaugt par rīcībspējīgiem pieaugušajiem.
„Jo ko tad mēs gribam: lai bērns klausa vai lai bērns būtu rīcībspējīgs? 21. gadsimta bērns – tā vairs nav nevarīga, neaizsargāta, nesaprātīga, aprūpējama būtne, par kādu tas tika uzskatīts 15. gadsimtā,” atgādina Z. Rubene.
Šajā konceptā slēpjas vardarbība pret bērnu – ja jau bērns atšķirībā no pieaugušā nevar pieņemt lēmumus, nespēj būt atbildīgs par savas rīcības sekām, viņam nav sava viedokļa, tad pieaugušais var apgalvot:
„Viņš jau citādāk nesaprot!” „Robežas, rutīna, režīms – šiem trim ir jābūt jebkurā audzināšanas procesā,” viņa uzsvēra, tajā pašā laikā akcentējot problēmu – „vai bieži nav tā, ka mēs disciplinējam bērnus, lai viņi neizjauktu mūsu, pieaugušo, būvētu sistēmu?” „Kāpēc mazinās pieaugušo autoritāte? Daži saka: tāpēc, ka bērniem tagad ir vairāk tiesību. Ja bērniem tiesību ir vairāk, tas nenozīmē, ka pieaugušajiem to ir kļuvis mazāk, tiesības līdzsvarojas,” sacīja Z. Rubene, piebilstot, ka mūsdienu bērni daudz mazāk bīstas no pieaugušajiem.
Bērnu un bērnības pētnieki pēta arī paaudzes, tās iedalot X paaudzē (cilvēki, kas dzimuši pagājušā gadsimta 60.–80. gados), Y paaudzē jeb Millenium paaudzē (dzimuši deviņdesmitajos un 2000. gadā) un Z paaudzē (bērni, kas dzimuši no 2001. līdz 2013. gadam). Pēdējos gados ir radusies vēl viena jauna paaudze:
47% zīdaiņu 0 līdz 2 gadu vecumā katru dienu lieto internetu (Dardedzes iesāktā pētījuma dati).
„Kādi ir mūsdienu bērnudārza audzēkņi piecgadnieki? Atvērti, spontāni, darīt griboši (ja viņos to nenogalina), uzņēmīgi, gatavi ātri mainīties, individuālisti utt. Padariet viņus paklausīgus!
Visas mūsdienu institūcijas – ekonomika, politika, reklāma u.c. – veicina bērnu pašapziņu, Rietumu kultūra attīsta bērnos gribēšanu. Un šeit pedagogu gaidas saduras ar to, kā šie bērni redz pasauli un ko sagaida no mums. Pieaugušais vairs nevar teikt: „Es teikšu, ko tev gribēt!” Tādējādi daudzi pieaugušie izjūt tagadnes šoku, morālo paniku un bezpalīdzību,” stāstīja Z. Rubene, piebilstot, ka arī darba devēji netiek galā ar jauniešiem, kuri nebaidās pēkšņi pamest darbu.
„Mūsdienu jaunieši grib strādāt savos sapņu darbos, pelnīt daudz un ātri, viņi nebaidās no pārmaiņām, ka pēkšņi atlaidīs no darba utt., – viņi nebaidās dzīvot. Līdz ar jauno paaudzi veidojas jauna mācīšanās kultūra.” Ko darīt? Z. Rubene uzskata, ka pieaugušajam jāspēj akceptēt, ka rūpes par bērnu nozīmē atteikties no dominēšanas un pāriet uz sadarbību un viedokļa uzklausīšanu. „Ja bērns baidās – tātad kaut kas nav kārtībā,” viņa piebilda, uzsverot, ka gatavas receptes nedos.
Vēlāk, diskutējot ar konferences dalībniekiem, tika secināts, ka pedagogu tālākizglītībai ir jābūt tādai, kas palīdzētu viņiem atrast atbildes uz jautājumiem, un par šo nepieciešamību jāinformē sava pašvaldība.
Diskusijā Z. Rubene uzsvēra, ka risinājums ir viens – atvērtība jaunajam, un mudināja nebaidīties no pārmaiņām.


Katram skolotājam jābūt atbalsta komandai

Par pedagoga nozīmi maza bērna dzīvē un drošas vides veidošanu pirmsskolas izglītības iestādē stāstīja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Pirmsskolas izglītības nodaļas vadītāja Iveta Nagla.
Nodaļas pārziņā ir 150 Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes. I. Nagla uzsvēra, ka skolotājs – tā ir misija. Tikai no pašiem pedagogiem ir atkarīgs, cik prestiža būs profesija, un viņiem pašiem jādomā, ko darīt, lai iegūtu vecāku un bērnu atzinību.
Zināšanas nav būtiskākais, ko var dot bērnudārzs, tām nebūs nozīmes, ja bērns bērnudārzā nejutīsies droši, viņam būs sociālas problēmas, uzskata pašvaldības pārstāve.
Viņa pastāstīja par 2012.–2014. gadā realizēto Rīgas ģimeņu atbalsta programmu, kas, sadarbojoties ar Dardedzi un Latvijas SOS bērnu ciematu asociāciju, īstenota, lai mazinātu sociālo atstumtību riska grupām. Tas ir veiksmes stāsts, ko var ieteikt arī citām Latvijas pašvaldībām.
„Tagad šī programma ieguvusi jaunas aprises, izveidots preventīvas sistēmas modelis, lai tiektos uz zīmolu bērnam drošs bērnudārzs,” sacīja I. Nagla.
Rīgā patlaban ir 18 pirmsskolas izglītības iestādes, kuru vadītāji vai speciālisti ir apguvuši Džimbas 9 soļu programmu (Džimbas aģenti). Šādu programmu apgūt piedāvā arī Centrs Dardedze. Nodarbību mērķis ir izglītot bērnus par personisko drošību, tādējādi mazinot vardarbības iespējamību bērnu dzīvē. Bērniem tiek mācīts ieklausīties savās sajūtās, atpazīt bīstamas situācijas un vērsties pēc palīdzības.
I. Nagla uzskata, ka tas ir nozīmīgs devums pedagogu prasmē uzrunāt bērnu un saskatīt problēmas, kas radušās ģimenē. Ir svarīgi pedagogam to saskatīt, nebūt vienaldzīgam. Viņasprāt, ja konflikta risināšanā jau iesaistās bāriņtiesa vai policija, tas apliecina, ka pedagogam nav prasmes uzrunāt vecākus un reaģēt uz vecāku agresiju. No skolotāja ir atkarīgs, vai bērns veidosies kā rīcībspējīga personība vai augs iebiedēts un nevienam neuzticēsies.
Tāpat ir svarīgi, lai skolotājs nejustos viens, lai iestādē viņam būtu atbalsta komanda, kas iesaistītos situācijas risināšanā, tāpēc liela nozīme ir skolotāju spējai sadarboties. Turklāt, lai skolotājs varētu veiksmīgi sadarboties ar ģimeni, viņam ir jāprot citādāk uzrunāt vecākus, jo sabiedrība ir mainījusies – vecākiem ir augstas prasības pret iestādi, skolotāju un pašiem pret sevi.
Lai nodrošinātu atbalstu, Rīgā uz pirmsskolas izglītības iestāžu bāzes pēc teritoriālā principa ir izveidoti četri pirmsskolas izglītības konsultatīvie centri: Rīgas 13. PII Ābecītis, PII Madariņa, Rīgas 273. PII un PII Mārdega.
Centros strādā psihologi, bet nākamgad viņiem pievienosies arī sociālie pedagogi. Nākotnē iecerēts, ka šie centri pārņems vadību un nodrošinās skolotāju tālākizglītību. I. Nagla iesaka arī citām Latvijas pilsētām ieguldīt skolotāju tālākizglītībā, veidot atbalsta komandas un stiprināt prasmes.


Skolotāju emocionālā kompetence = cilvēcīgums.

Par skolotāju kompetenci bērnu labklājības veicināšanā stāstīja Izglītības kvalitātes valsts dienesta projekta koordinatore un Centra Dardedze psiholoģe Kristīne Jozauska.
Mūsu pašreizējā dzīvē, kuras pamatā ir nestabilitāte un pārmaiņas, globalizācijas seku dēļ radušās būtiskas izmaiņas riskos, ir daudz lielākas iespējas, bet vienlaikus zūd daudzas stabilas pamatvērtības, fokuss vērsts uz rīcībspējīgu bērnu.
Savukārt bērnu tiesību aizsardzības speciālisti nereti stāsta par nekomfortablām situācijām, kurām nav risinājuma, kurās tiek prasīts neiespējamais, turklāt strādāts tiek, nevis lai sasniegtu labāko, bet novērstu visļaunāko. „Bērnu tiesību aizsardzība vienmēr ir sadarbība un dalīta atbildība,” uzsvēra K. Jozauska.
Skolotājiem ir liela nozīme ne tikai bērna izglītošanā, bet visā bērna dzīvē, un skolotāja profesijas prestižu nosaka tas, kāds cilvēks ir skolotājs. Skolotāju sociāli emocionālo kompetenci tieši ietekmē problēmu risināšanas kompetences un personības faktors – izvēlēsies vai neizvēlēsies risināt jebkuru problēmu.
Par skolotāju emocionālo kompetenci (emocionālo inteliģenci) tiek runāts daudz, taču patiesībā tiek runāts par cilvēcīgumu, atzina psiholoģe, atgādinot, ka skolotāja emocionālais atbalsts bērnam rada laimes izjūtu (pierādīts pētījumos). Turpretī skolotāji, kuri paši izvairās risināt problēmas, pauž toleranci pret mobingu un vardarbību.
Lai skolotājs justos pārliecināts, svarīgs ir izglītošanās faktors, skolotājam ir jāgrib mainīties, atgādināja psiholoģe. Diskusijā uz jautājumu, kā iemācīties cilvēcību, K. Jozauska atbildēja, ka emocionālā kompetence sākas ar katra paša apmierinātību ar savu dzīvi, laimes izjūtu, pašcieņu. To var pilnveidot mācoties, pievēršoties mākslai, meditējot utt., – katram jāatrod sava apmierinātības recepte.


Labi vecāki ir informēti vecāki

Latvijas Vecāku kustības pārstāve Zane Johansone prezentācijā Vecāki bērnudārzā – vēlmes un realitāte. Ko mēs varam darīt, lai šī pieredze būtu pozitīva? pirmsskolas iestāžu darbiniekiem sacīja, ka daudzi jaunie vecāki paši nav gājuši bērnudārzā, tāpēc jūtas apmulsuši. Viņa uzsvēra, ka liela nozīme ir informācijas apritei, atgādinot, ka neinformēti vecāki ir agresīvāki. Taču, jo vairāk informēti ir vecāki, jo lielāka būs viņu motivācija palīdzēt audzinātājai.
Z. Johansone izstāstīja piemēru no savu bērnu bērnudārza, kurā bijusi problēma tikt galā ar diviem zēniem kaušļiem. Bērni paši uzrakstījuši iekšējās kārtības noteikumus, vērību pievēršot tam, „ko es darīšu”, nevis „ko es nedarīšu”. Tika ieviestas arī uzlīmju grāmatiņas, kurās audzinātāja dienas beigās katru bērnu atalgoja ar saulītēm.
Viņasprāt, viens no efektīvākajiem komunikācijas līdzekļiem ir individuālas pārrunas vecākiem ar audzinātāju.
Tās var ierosināt jebkurš, vecākiem pirms sarunas ieteicams sagatavot prezentāciju. Savukārt, organizējot trīspusēju tikšanos, kurā piedalās arī bērns, tiek attīstītas sadarbības iemaņas. Turpretī vecāku sapulcēm jābūt konstruktīvām, lai vecākiem nebūtu tikai jāklausās, ko izdarījis Jānītis vai Pēterītis.
Vecāku kustības pārstāve mudināja bērnudārzos svētkus svinēt kopā ar vecākiem, rīkot kopīgas radošās darbnīcas, mācību seminārus pedagogiem un vecākiem, kā arī neaizmirst par iestādes mājaslapu. Z.
Johansonei iepatikusies kāda bērnudārza mājaslapa ar pedagogu portfolio, kurus rakstījuši bērni. Piemēram:
„Aijas audzinātāja ir tik forša, jo ...”

 

Polijas pieredze: iesaistīt dažādas institūcijas

Fonda Dosim bērniem spēku! pārstāve Renate Szredzinska prezentācijā Atbalsts vecākiem audzināšanā bez vardarbības stāstīja par fonda darbu ar vecākiem: informācijas izplatīšanu, konsultāciju centriem, potenciālo vardarbības upuru apzināšanu, palīdzības sniegšanu ģimenēm, kamēr vēl nekas nav noticis. Tiek iesaistīti psihologi, psihiatri, tiesu sistēma, bērnudārzu vadītāji.
Pirms sešiem gadiem fonds sāka strādāt arī ar bērnu tēviem; daudz tiek stāstīts par iespējām nodrošināt disciplīnu bez sodiem un vardarbības. Tā kā viss ir balstīts uz brīvprātības principu, ne visas ģimenes iesaistās, bet ir daži veiksmes stāsti. Fonds lielu vērību pievērš vardarbības prevencijai, strādājot, lai tās vadlīnijas tiktu iekļautas arī ārstu, medmāsu un vecmāšu studiju programmās.

Autors – Andra Ozola

Avots "Pirmsskolā"

 

 
 

Komentāru pievienošana

Vārds

E-pasts

Komentārs

Ievadiet attēlā redzamo kombināciju

 
Pēdējo reizi atjaunota 21.septembrī, 2018, 09:35
Adrese: Krišjāņa Valdemāra iela 5, Rīga, LV-1010, Latvija
Tālrunis: 67026816, E-pasts: iksd@riga.lv
old.iksd.riga.lv

Šīs tīmekļa vietnes pārzinis ir Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, elektroniskā pasta adrese: iksd@riga.lv.

Informējam, ka šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Uzkrātās sīkdatnes var būt pieejamas arī mūsu pārbaudītiem un uzticamiem sadarbības partneriem (trešajām pusēm). Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes, taču Jums jāņem vērā, ka, ja atspējosiet noteikti nepieciešamās sīkdatnes, tīmekļa vietne nevarēs darboties pilnvērtīgi. Papildus informācija šeit